Vins ciesi satvera somu, kas patikami sildija vina kermeni, un sniedzas pec kameras.

Meitene jautaja:

– Vai tu dosi mums autografu? Atvainojiet, nav neka cita, uz ko rakstit,” vina apmulsusi sacija, pastiepot sokolades kasti. – Cita puse.

Sarovs pagriezas pret treneri.

– Dod man savu pildspalvu, Aleksandr Andrejevic!

Vins iznema no krusu kabatas pildspalvu. Sarovs netisam pieskaras vina pirkstiem. Neskatoties uz silto vakaru, tie bija auksti ka ledus.

Vins parakstija sokolades kastiti, un puisi devas uz stadionu, atstajot sportistu un treneri pie arkas.

"Ir pienacis laiks," virietis peksni teica. – Atlikusas piecas minutes. Jus kavejat, ka vienmer. “Vins verigi paskatijas uz Sarovu, un vina skatiena pazibeja tas pats divainais aukstums.

– Varbut vins uzmineja, vai kaut ka uzzinaja? – domaja Sarovs. – Ne… tas nevar but…

– Turiet kameru! – Vins pasniedza fotoaparatu trenerim. – skreju uz startu.

– Dod man ari somu! Kur tu to liksi?

Sarovs pasmaidija, bet smaids bija piespiedu un nedabisks.

– Ja, seit… man nav… neka svariga, es to nometisu tur uz solina, neviens to nepanems.

Treneris paskatijas uz vinu, it ka izsverdams vina atbildi. Tad vins pakratija galvu un mazliet skumji sacija:

"Galvenais ir neaizmirstiet, kur to atstajat velak."

Sarovs paskatijas uz guloso kermeni. Vins notupas sev prieksa un, ar grutibam parvarot sevi, iekeras lika iekseja kabata. Vina roka pieskaras kaut kam siltam un slapjam, un vienu bridi vinam skita, ka virietis vel ir dzivs. Gandriz kliedzot, lai izsauktu palidzibu, Sarovs ar otru roku meginaja atrast pulsu kakla, tacu veltigi. Vins bija miris.

Beidzot, aptaustijis maku, vins to izvilka un ieraudzija, ka vina pirksti ir notraipiti tumsi. Vins atri iebaza maku kabata un noslaucija roku trenera biksu kaja.

"Aleksandrs Andrejevics…" Sarovs cuksteja. – Kapec tu mani neaptureji…

Vins piecelas kajas. Mana galva griezas.

"Neaizmirstiet velak, kur to atstajat," trenera vardi dega vina smadzenes.

Kur vins vareja paslept naudu? Protams, si nebija vieniga reize. Kaut kur bija sleptuve, tagad vinam loti noderetu. Un ne tikai vinam.

Sarovs velreiz paskatijas uz nekustigo trenera kermeni, kuru vins nekad nebija redzejis – vismaz taja cita, turpmakaja dzive vins noputas, uzmanigi aizvera mirusa viriesa plakstinus, piecelas un skreja uz vartiem.

Mums bija jasteidzas. Vins peksni nodomaja, ka berni, vina berni, par kuriem vins bija atbildigs, drosi vien jau ir uzzinajusi patiesibu – ne to, ka svesa meitene… ka vinu sauca… skiet, Katja, stastija viniem vardos, bet patiesiba – kad debesis varijas no spradzieniem pretgaisa saviniem, tie tev mugura kliedz “Stop, es sausu!”, un nez no kurienes paradas divaini cilveki, kas izstaro tumsu un briesmas, ka elles prieksvestnesi, dara savu darbu un aiziet, atstajot tevi vienatne ar sevi un kluso jautajumu: “Kad pienaks mana karta?

Sarovs uzmanigi loznaja gar zogu – cels, pa kuru patrula (vai kas vini bija), izgaja uz sosejas, pa kuru pluda cilveku upe. Aiz kalna nebija redzami cilveki, tacu nepartraukta dukona, kas naca no turienes, nedaudz atgadinaja divainu nebeidzamu piedziedajumu, kas iestredzis uz vienas bezgaligas zemas nots.

Vins nodrebeja un atcerejas adresi, ko virietis gerbtuve vinam bija pateicis. Lai tur noklutu, bija jaiziet uz Shchelkovskoje sosejas, kas nozime, ka uz Bolshaya Cherkizovskaya un nebija iespejams izvairities no satiksanas ar cilvekiem.

Parravis meteli, vins atri gaja uz prieksu, ar acim atzimejot visas briesmas, kas varetu sagaidit. Pirms sasniedza Cerkizovskaju, kreisaja puse vins ieraudzija lielu koka maju. Uz fasades karajas liela taisnstura zime ar lieliem, melniem burtiem uzzimetiem vardiem “Policija”.

Kads virietis staveja uz kapnem un ieskatijas bezgaligaja puli. Vins bija gerbies adas jaka ar krusteniskam jostam. Vinam pie saniem karajas maks. Virietis klusedams smekeja. Sarovs uzreiz saprata, ka no tiksanas ar vinu nevar izvairities, un, visticamak, tas vinam neko labu nesolija.

Pa kreisi uz celina sastingusi staveja nezinamas markas viegla automasina, nedaudz talak, nedaudz pirms pasas majas sasniegsanas, bija neliels koka stends. Sarovs nedaudz samazinaja atrumu un paskatijas uz vinu. Vajadzeja izdomat, ko teikt policistam, no kurienes vins nak un kur dodas. Un prieks kam. Ja vins butu bijis puli, jautajumi nerastos, bet vins nak no stadiona puses, un tur…neviens cilveks un patrula tikko nav skrejusi garam, kas sava, ka vini drosi vien domaja, marodieris vai iebrucejs, bet patiesiba vins treneris.