Шрифт:
"Sveiki, kolegi vecaki," Belovs sacija nedaudz aizsmakusa balsi. Vins iztaisnojas, paskatijas pa plaso zali, uzgaja sienas avizi ar zvaigzniti, kuru apskatija resns virs isa smiekliga meteli, un pagriezas pret registraturu. No turienes it ka pec paveles saka nakt ara cilveki – vel kabineta kaut ko runaja, bet, ieraugot zales vidu stavam virieti ar militaro gultni, uzreiz apklusa. Vinu aizkaitinatas un satrauktas sejas sastinga, izstiepas un kluva ka vaska maskas. Vins nogaidija, lidz kustiba apstajas un satrauktas balsis apklusa, un atkal runaja: "Es ludzu bridini uzmanibu." Man jums ir svariga zina saistiba ar skoleniem, kas piedalas Zarnitsa.
14. nodala
1941 gads
Sarovs klida uz prieksu ka sapni. Vins ar grutibam skersoja Bolsaju Cerkizovskaju – uz austrumiem aizejoso cilveku plusma skita bezgaliga. Cilveku jura supojas, uztraucas, triceja un drumi virzijas uz prieksu. Ik pa laikam atseviskas personas vai cilveku grupas no vina atravas, nogurusi apstajas cela mala, apsedas tiesi uz zemes vai uz bagazas, milzigam kipam un piesietam kastem, kipam un somam, ja tadas bija, un ar tuksiem skatieniem veroja puli, kuram ik pa bridim garam aizskreja ka kamieliem piekrautas masinas. Pulis troksnaini noputas, atskaneja dusmigi izsaucieni, dazbrid kada nuja sasniedza dzelzs korpusu, bet masina, sasprindzinosi puzdamas no izpludes caurules, metas garam, un pec tam metas nogurusi lasti.
Sarovs uzkapa kadam uz kajas, tad vini uzkapa vinam virsu, pagruda un vins nokluva otra puse. No pilsetas te nebija ne smakas, zeme iegremdetas tumsas budas bija saspiestas kopa – apkartne kluva svesa un neatpazistama, lai gan vins loti centas nokert pazistamas aprises apkarteja telpa.
“Pervomaiskaja, 9,” vins atcerejas uzrunu, ko vinam bija iedevis treneris, un uzreiz saprata, ka dodas otra virziena. Bija jadodas atpakal un kopa ar puli jasasniedz Shchelkovskoje soseja, tad jagriezas pa labi un jaskatas tur.
Sarovs gandriz nepiespieda sevi apgriezties. Nogurums, bada sajuta un sava veida nolemtiba peksni parnema vinu uzreiz, un viss notiekosais saka skist sausmigs sapnis svarigas sacikstes prieksvakara – tas ar vinu bija noticis agrak, vins tos reti atcerejas. sapnus, no rita piedzivojot tikai milzigu atvieglojumu, ka viss izradijas miraza .
Un tagad, skatoties uz drumo cilveku upi no piecdesmit metru attaluma, vins pastiepa roku lidz augsstilbam, specigi satvera sevi, tad atkal un atkal – vina nosalusi kaja gandriz nejuta sapes, un vins gandriz priecajas, ka tas notika pec tam. viss bija sapnis, un specigi iekoda vinam mele, lai parliecinatos.
Smadzenes ieduras asas sapes, acis sariesas asaras. Vins dubultojas un vina galva saka griezties. Jaunas Adidas kedas ir kluvusas netiri melna krasa, un tagad ir maz ticams, ka kads seit varetu but parsteigts.
– Onkul, vai tev viss kartiba? – kads uzmanigi pieskaras vina rokai.
Sarovs ar grutibam iztaisnojas. Vinam blakus staveja apmeram desmit gadus vecs zens, nedaudz jaunaks par saviem skolniekiem. Vins bija gerbies nobruzata meteli un netira cepure, kas bija skiba. Seja bija notraipita ar sodrejiem, un tikai dzidri zilas acis izskatijas ar zinatkari un piesardzibu.
"Ja…" Sarovs aizsmacis teica. "Gandriz… es velos iedzert…" izkaltusi mele tik tikko speja kusteties. Mana galva peldeja toksiska migla. Vins saprata, ka vinam ir gruti skaidri domat.
Zens pagriezas pret puli.
–Tu ej viniem lidzi? Vai tu beg?
Sarovs pamaja ar galvu.
– Ne, es… no stadiona…
– Stalins? – zens bija parsteigts.
– Vinai.
– Ko tu tur dariji? Tur neviena nav… Ak… – vins atjedzas. – Es tulit panemsu udeni…
Puisis ar galvu aizravas aiz zema zoga, apbrauca apkart sagruvusai majinai un pazuda sausaja biezokni.
Sarovs domaja, ka vins vienkarsi aizbedzis, bet pec aptuveni trim minutem vins dzirdeja netirumu slakstisanu un zens atkal paradijas. Vins rokas tureja aluminija kannu.
– Seit… tikai nedaudz… loti auksti, no akas. "Es nepamodinaju savu mati, vina tikko bija atnakusi no mainas," vins vainigi sacija. – Vins taisa patronas padomju armijai. Es daritu tapat, bet vini mani nenems. Vini teica, ka vins joprojam ir mazs.
Sarovs iedzera garu malku. Udens bija plaucosi auksts. Vina vaigu kauli savilkas, un pakausi pulseja sapju uzplaiksnijumi.
– Nekas… tev vel ir laiks…
"Ja, kad man bus laiks… kars beigsies kada no sim dienam…" zens paraustija plecus. – Paklausieties, ka musu zenitmeteji viniem sit! – Vins pagriezas un noradija uz attaliem zibsniem, kas mirgo kaut kur pie apvarsna.
Sarovs pamaja ar galvu.
– A… nu ja… vini sit… bet tomer, nesteidzies.
– Ko jus darijat stadiona?
Sarovs uzskatija, ka gulesana vina vieta bija bezjedziga, un turklat zens acimredzami neradija nekadus draudus.
– Es trenejos.